No 24. Līdz 27. septembrim EKL valdes loceklis Dr. Alberts Prikulis piedalījās ES un Turcijas parlamentārās apmaiņas projekta organizētajā pasākumā “Starpkultūru dialoga forums” Urfas un Mardinas pilsētās Turcijā. Viņa vārdiem, “Tā bija iespēja kaut ko vairāk uzzināt par abu pušu noskaņām attiecībā uz Turcijas iestāšanos ES, un pie reizes arī pabūt vietā, kur, iespējams, ir sākusies mūsu civilizācija (netālu no Urfas atrodas Göbekli Tepe – pasaulē senākā svētvieta, būvēta pirms 14000 gadiem).” Divu dienu garumā notika intensīvas diskusijas gan īpaši organizētās sesijās, gan neformālā veidā.  Zemāk lasiet viņa viedokli un atziņas no pasākuma.

***

Starp divām pasaulēm jeb Turcijas stāsts

Turcija palaikam sevi pasniedz kā tiltu starp Rietumu un Islāma pasaulēm, un šai ziņā ir nozīmīgs partneris Eiropas Savienībai. Bet Turcija vienlaicīgi grib palikt islāma pasaulē un arī iestāties ES, un tikai laiks rādīs, vai tas ir paradokss vai reāla iespēja.

Turcijā tiek pildīti vairāki desmiti projektu dažādās nozarēs ar kopējo ES finansējumu ap 2 miljardiem eiro. ES – Turcijas Parlamentārās apmaiņas projekts, kura organizētajā pasākumā bija iespēja piedalīties šo rindiņu autoram, veltīts dialogam starp parlamentiem, politiskajām partijām un sabiedrības pārstāvjiem Turcijā un ES, lai abās pusēs panāktu labāku izpratni un tuvinātu viedokļus par problēmām un risinājumiem attiecībā uz Turcijas sagatavošanos uzņemšanai ES. Ir izveidota projekta vadības grupa, kas organizē tikšanās, seminārus, radošās darbnīcas dažādās Turcijas pilsētās un arī ES valstīs. Šis konkrētais pasākums bija veltīts starpkultūru dialogam Turcijā un ES un norisinājās 1 dienu Urfā un 1 dienu Mardinā (pilsētas Turcijas dienvidaustrumos netālu no Sīrijas robežas). Pasākumā bija diezgan plašs dalībnieku spektrs, kurā bija pārstāvēta vietējā vara (pilsētas mērs, provinces gubernators), dažu ES valstu vēstniecības, parlamentārieši, akadēmiskā sabiedrība, nevalstiskās organizācijas. Projekta vadības grupa jāuzteic par izcili labo organizatorisko līmeni pasākumu norises nodrošināšanai. Nedaudz neizdevies bija sesiju formāts – runātāji maz laika atstāja brīvām diskusijām dalībnieku starpā, un, lai tomēr diskusijas notiktu, sesijas sistemātiski ievilkās, un iezīmētie laiki pārbīdījās (bet diskusijas notika arī kafijas pauzēs un ēdienreizēs). Attiecībā uz diskusiju saturu, jākonstatē, ka faktiski tās vairāk bija kā divpusējs dialogs starp Turciju un ES, un pušu viedokļi par tiem pašiem jautājumiem bieži vien bija krasi atšķirīgi. Virspusē gan figurēja tēze par pāreju no kultūru sadursmes uz kultūru aliansi, un tā ir skaista iecere, taču nav skaidrs, cik pūļu un laika prasīs tās īstenošana.

Turcijas amatpersonas diezgan daudz stāstīja par Turcijas stiprajām pusēm, kas, viņuprāt, pamatotu tēzi, ka ES vairāk vajadzīga Turcija nekā otrādi. Iespējams, ka šī tēze domāta, lai pārliecinātu ES vadību, ka atšķirības novēršamas, pārveidojot ES, lai tā tuvinātos Turcijai, vai lai liktu EK pievērt acis uz neizpildītajiem „mājasdarbiem” Turcijas pusē. Turcijas pārstāvji vairākkārt uzsvēra, ka Turcijas ekonomika ir stabila un stipra. Ka Turcijas sabiedrība ir dinamiska un jauna gados (pāri par 50% ir jaunieši zem 30 gadu vecuma). Ka Turcija ir stipra militārā ziņā (kā pretstats ES, kura, piemēram, neesot spējusi novērst musulmaņu slepkavības Bosnijā). Ļoti negribīgi tika uztverti jautājumi attiecībā uz cilvēktiesību stāvokli un vārda un preses brīvību. Turcijas amatpersonas pauda pārliecību, ka tehniski Turcija ir gatava integrācijai ES, un ja tā netiks uzņemta, tas būs tikai politisku iemeslu dēļ. Tika arī pieminēts, ka Turcijas sabiedrībā ES tiek vērtēta kā „kristiešu klubiņš”, kurā nelabprāt tiks ielaisti islamticīgie.

Nevar noliegt, ka Turcijas ekonomikā ir augšupeja, un tam varēja gūt arī vizuālus pierādījumus kaut vai no tā, ka Urfas un Mardinas provincēs notiek saimniecisku objektu būve, ceļu būve, pa ceļiem pārvietojas kravas ar lauksaimniecības un rūpniecības produktiem, un uz ielām nebija ubagu. Bet ir lielas šaubas vai ES valstu pilsoņi, kad tiem būs jālemj vai atbalstīt Turcijas uzņemšanu ES, saskatīs labumu iespējā importēt no Turcijas darbaspēku, lai risinātu savas ekonomikas attīstības problēmas.

Vairākkārt diskusijā uzvirmoja kaislības ap bēdīgi slaveno videoklipu „Musulmaņu nevainīgums”, un Turcijas pārstāvji ar izbrīnu un sašutumu uztvēra faktu, ka Rietumeiropā šādu videoklipu ierindo vārda brīvības izpausmēs, nevis uzskata par zaimošanu. Savukārt uz piezīmi par to, ka Turcijā tiek turēti apcietinājumā žurnālisti, kas ārzemēs pauduši valdībai nelabvēlīgu viedokli, tika dots mājiens, ka iemesli, iespējams, ir citi, nevis žurnālista publiskie izteikumi. Turcijas varas pārstāvji izteicās, ka vārda brīvību nevajag absolutizēt, un ka nepieciešami ierobežojumi, lai tas neizvērstos par citu cilvēku svētāko jūtu aizskaršanu. ES (Vācijas, Francijas, Luksemburgas) pārstāvji šai ziņā bija ļoti kategoriski, un pastāvēja uz vārda brīvību kā absolūtu vērtību.

Būtībā, kad mēs (Latvijā vai citur ES) runājam par kultūru un tās daudzveidību, mēs kultūru uztveram ļoti plašā nozīmē. Savukārt reliģiju kā daļu no kultūras mantojuma (vai mūsdienu kultūras) mēs visbiežāk atstājam dibenplānā, priekšplānā nostādot valodu, mākslu, mūzikas tradīcijas, folkloru. Taču eksistē arī cita pasaule, kurā kultūra un reliģija tiek uztverti kā sinonīmi, un par reliģiju daudzveidību pieņemts runāt tikai islāma ietvaros. Mūsu pasaulē reliģija ir ne vien oficiāli šķirta no valsts, bet tā arī faktiski ir ārpus ikdienas politiskā diskursa. Mēs zinām, ko nozīmē vārds „zaimošana”, bet mums ne prātā nenāk šo vārdu meklēt kriminālkodeksā. Mēs zinām, ka islamticīgie Jēzu uzskata par pravieti, nevis par Dieva dēlu, taču tas mūs nemudina uzsākt svēto karu pret šiem „zaimotājiem”. Un mēs esam pieradināti uztvert reliģiskos tekstus ar zināmu šaubu piedevu, tāpēc mēs pieļaujam domu, ka atšķirības vai pretrunas vienas reliģijas tekstos vai starp dažādām reliģijām ir pašu cilvēku (tekstu rakstītāju vai pārrakstītāju) viedokļu dažādības rezultāts. Arī musulmaņu starpā ir izveidojušās atsevišķas grupas (īpaši ASV un Rietumeiropā), kas pieļauj zināmu uzskatu dažādību un dažādu interpretāciju (t.s. kritiskie musulmaņi; viena no šādām grupām bija pārstāvēta pasākumā un stāstīja par savu darbību un savu nostāju), taču šī dažādība attiecas tikai uz to, kā tas vai cits islāma pants jāuztver vai jāizskaidro, un nevis uz pašu tekstu, kurš tiek uztverts kā paša Dieva diktēts, absolūts un neapšaubāms. Bet cilvēku interpretācijas iespējām robežu nav, un tāpēc vieni musulmaņi, piemēram, „džihādu” tulko kā cīņu pret neticību paša apziņā, bet citi kā svēto karu pret „neticīgajiem”, un diez vai mēs pieredzēsim to, ka musulmaņu pasaulē kritiskais islāms ņems pārsvaru pār politisko islāmu.

Turcijas valdība uzskata Turciju par sekulāru valsti, un kā lielu sasniegumu uzskata to, ka valstī nenotiek „pretzaimošanas demonstrācijas” sakarā ar aizskarošajiem attēliem vai video Rietumvalstīs. Taču mēs nevaram būt droši, vai tas drīzāk nebūtu attiecināms uz pulcēšanās brīvības ierobežojumiem, kas raksturīgi autoritāriem režīmiem, nekā uz mērenību reliģisko jūtu izpausmēs. Varbūt mums kā eiropiešiem liktos pareizāk, ja notiktu miermīlīgi piketi vai protesta mītiņi pret valdības vēlmēm sadarboties ar pasauli, kurā ar tik vieglu roku tiek aizskartas atšķirīgai reliģijai piederīgo svētākās jūtas. Tas varbūt mūs vairāk spētu pārliecināt, ka mūsu pasaules savās izpausmēs ir tiešām satuvinājušās un drīz varēs veidot aliansi. Starp citu, viens no diskusijas dalībniekiem izmeta repliku, ka no ES un kandidātvalstīm Turcija un Francija ir vienīgās sekulārās valstis. Nezinu, kas ar to bija domāts, taču nav reāli, ka attieksmē pret reliģiju (vai reliģijām) Turcija pārredzamā nākotnē varētu līdzināties Francijai.

Projektam priekšā vēl ir kādi desmit pasākumi, un projekta vadība cer nākotnē iesaistīt pasākumos vairāk cilvēku, it īpaši no ārvalstu vēstniecībām un no nevalstiskajām organizācijām. Skaidrs ir tas, ka sabiedrības informēšana ir nepieciešama kā ūdens. Bez objektīvām atšķirībām abās pusēs ir arī daudz aizspriedumu, un ir apsveicama katra darbība, kas tos palīdz novērst.

Papildu informācija internetā:

http://www.pecsldk-tr.com/?p=55&lang=en

Alberts Prikulis