Pielikumā, pēc daudzu interesentu lūguma, un ar laipnu Prof. Dr. Ilzes Rūmnieces atļauju, publiskojam LU dekānes uzrunu 2015. gada 29. decembrī Gada Eiropas cilvēka Latvijā godināšanas pasākumā. EKL komanda novēl laimīgu Jauno Gadu!
Labvakar visiem šajā apcerīgajā gadumijas svētku laikā!
Ne velti minēju apcerīgumu, jo arī gada apbalvojumu pasniegšanas brīži arvien saistās ar to. Jo balvas ir par kādiem noteiktiem sasniegumiem, ceļš uz kuriem un pašu šo sasniegumu būtība ir izvērtējamas un tātad – apceramas lietas.
Balvas nāk ar darbu vai darbību un ar domām par to – tāda ir balvu būtība.
Balva “2015. gada Eiropas cilvēks Latvijā” vispirmām kārtām liek domāt par to, kas tad ir cilvēkos tāds, kas uzrāda, ja tā var teikt, Eiropas zīmes; un zīmes savukārt izsaka noteiktas vērtības. Eiropas vērtības. Iespējams, šobrīd nebūs lieki pieminēt, ko latviešu valodas tezaurs saka par vārda “vērtība” nozīmi?
- Īpašību kopums (priekšmetam, vielai, parādībai, darbībai), kas nosaka (to) praktisko noderību, izmantošanas iespējas, ietekmīgumu.
- Pozitīvo īpašību kopums (cilvēkam, parādībai, priekšmetam), kas ir parasti saistīts ar garīgo – kultūru, morāli u. tml.
“Eiropas vērtības” ir pēdējo laiku plašsaziņas līdzekļu valodā un izteikumos visai bieži lietots jēdziens, arvien vairāk kritizēts kā mazizprotams mūslaikos, apstrīdēts kā ietekmīgs pēc būtības, jo laika gaitā esot izplūdis un tādēļ nepārliecinošs.
Te īsteni vietā Raiņa citējums no viņa tā sauktajiem atstātajiem dzejoļiem (teksti, kuri tikai aizsākti kā tēzes, domas pavedieni), rakstīts vairāk kā pirms 100 gadiem:
Viss lēni aug: / Pa vienam smilšu graudiņam salas top. ” [1902.]
Eiropas kopskats, tās balsti, tās ēka auguši ilgstoši, lēni. Tie ielikti antīkās pasaules laikos, klasiskajā grieķu-romiešu kultūrā, vēlāk izplatīti plašum plašās Eiropas kontinenta teritorijās, un ne tikai tajās. Tie pārdzīvojuši Viduslaikus, lai Renesanses gadsimtos atgādinātu par cilvēku kā pamatvērtību šai dzīvē. Par cilvēka domām, darbiem un vajadzībām kā šo dzīvi formējošām. Tie izdzīvojuši karus, lai pārliecinoši atplauktu miera dzīvē, tie palīdzējuši atšķirt pozitīvo un negatīvā, saglabāt paturamo un novērsties no tā, kas pretdabisks un necilvēcīgs.
Kas ir šie Eiropas balsti, kas tur un veido arī tās kopskatu? Lai atceramies kaut tikai galvenos, kas vēsturiski iekodēti Eiropas tautu likteņos.
Tā, pirms gandrīz 3 gadu tūkstošiem Senajā Grieķijā tika izveidots Eiropā pirmais valstiskuma modelis – pilsētvalsts jeb pole, auga izpratne par pilsonību un pilsoni, kuram jāapzinās atbildība pret sabiedrību un valsti dažādos līmeņos un situācijās.
Tai pat laikā šajās Vidusjūras ziemeļkrasta sabiedrībās veidojās jēdzieni „likums” un „tiesības”, kas nozīmēja, ka cilvēks apzinājās, ka viņam jābūt aizsargātam pret individuāli subjektīvu, vienpersonisku lēmumu vai atsevišķu cilvēku patvaļu. Daudzviet senās pilsētvalstis tādēļ izvēlējās kopvaldību jeb tautvaldību vai demokrātiju, ne vienvaldību vai šauras cilvēku grupas pārvaldi.
Veidojās izpratne par to, ka valstij noderīgam cilvēkam jābūt izglītotam. Jo tikai izglītots spēs skaidri un pārliecinoši formulēt savu viedokli un saprotoši ieklausīties citu pārliecinoši paustajā. Tie bija teksti ar dziļu tradīciju, ar pietāti pret to un iepriekšējām paaudzēm, kuri audzināja šo sabiedrību (Platons teju piecus gadsimtus pēc Homēra iedomājamās epu sacerēšanas laika atzīs, ka šis dzejnieks uzaudzinājis visu Grieķiju). Dzeja un proza ar vispārcilvēciskām estētiskām un ētiskām vērtībām, kuras ne vienmēr bija virspusēji saredzamas, bet tās atspoguļoja dzīvi tās pretrunīgumā un sarežģītībā, tās tika izsvērtas, diskutētas un novērtētas, mācoties un izglītojoties. Un tā dzima Eiropas filozofija, tā pamatos dzima vēlme un prasme teoretizēt – uzvest cilvēka domu tās augstākajā virsotnē.
Visa pamatā tika likta rūpe par valodu – vērtīgāko cilvēka kā radības guvumu – un par prasmi to lietot; spēja izteikties skaidri, saprātīgi, piemēroti apstākļiem un skaisti tika kopta kā būtisks pamats komunikācijai sabiedrībā un valsts lietās.
Klasiskā izglītošanās paredzēja līdzsvarotību starp gara un ķermeņa izglītošanu: spēks un skaistums miesā nedrīkst pārsvērt pār prāta pilnveidi. Līdzsvara jeb zelta viduča princips it visā, neļaujoties pārmērīgumam, kas noved agri vai vēlu pie nevēlamas disproporcijas – tā vai citādi izteikts, šis princips arvien rodams Eiropas literatūras pamattekstos.
No seniem rituāliem Grieķijā izauga viens no pasaules ilglaicīgākajiem kultūrfenomeniem – teātris. Gan traģiskais, gan smieklīgais atdarināšanas jeb – kā Aristotelis saka – mimēses procesā ļauj cilvēkiem ieraudzīt un līdz ar to vērtēt savu dzīvi „no malas”, gūstot katarsi, attīroties caur bijību un žēlsirdību – kā traģēdijā, vai arī caur smiekliem, raidot prom ļauno un neciešamo – kā komēdijā.
Renesanses gadsimtos viss minētais piedzīvo atklāsmes un novērtējuma gandarījumu, kas izpaudās jēdzienos „humānisms” un „humānisti” – cilvēki, kuri cēla jaunā gaismā antīko sabiedrību radīto un attīstīto humanocentrisko pasaules uztveri un lietu kārtību. Uz tās pamatiem varēja rasties un pakāpeniski radās Jaunās Eiropas valstu asni.
Vai viss nule pieminētais mums liekas pašsaprotams mūsu dzīvē? Laikam jā. Varbūt tieši tāpēc it kā nemanām šo vērtību klātbūtni savā dzīvē. Paaudžu paaudzes no senlaikiem būvējušas šādus Eiropas ēkas pamatus un laikos ļaudis slējuši tās kopveidolu. Valstis ir tiekušās būt Eiropai piederīgas – un ne jau ģeogrāfiski, bet visvairāk – atzīstot eiropeiskās vērtības, būt tām piederīgas, vēloties tās iegūt, un, protams, nezaudēt.
Lai kaut uz brīdi iedomājamies šīs vērtības sev atņemtas! (Un nav mūslaikos tālu aiz tāljūrām jāmeklē piemēri, kad ar nožēlu tās redzam zudušas…)
Arī Latvija bauda un atzīst šīs vērtības. Novērtējam tās cilvēkos, kuri sevi un savu veikumu iegulda latviskas un eiropeiskas Latvijas veidošanā. Novērtējam cieņpilnas attiecības un reālu piemēru to veidošanā. Novērtējam sirdsgudrības domas un darbus kā pozitīvu iedvesmu pārējiem. Novērtējam prasmi un gatavību sniegt iecietīgu atbalstu īstajā brīdī. Novērtējam cilvēkos spēju izvērtēt tagadnes iespējas un paraugā balstītas domas par to, kā Latvijai attīstīties nākotnē.
Aizejošā gada izcilais jubilārs, mūsu Rainis ir rakstījis:
Es vienmēr esmu dzīvojis
pa gadu desmitiem par agru
uz priekšu.
Aktīvi, viedi un dāsni dzīvot savā laikā, novērtējot citos laikos uzkrāto pieredzi un jau ieredzot nākamību – tā ir veiksme pašam un līdzcilvēkiem.
Man ir uzticēts gods un jūtu patiesu prieku paziņot, ka 2015. gada Eiropas cilvēks Latvijā ir Latvijas Universitātes docents, Zvannieku mājas veidotājs, mācītājs Juris Cālītis.
