Alberta Prikuļa, Eiropas Kustības Latvijā valdes locekļa, komentārs par Ideju vētru „Latvijas intereses ES un kā tās veiksmīgāk aizstāvēt”:

Par Latvijas interesēm

Piektdien, 25.novembrī, Eiropas mājā notika EPIB organizēta Ideju vētra „Latvijas intereses ES un kā tās veiksmīgāk aizstāvēt”. Cerētās vētras gan tur nebija, vismaz ne tādas, kādu pieredzējām pirmdienas rītā, drīzāk to varētu salīdzināt ar vieglu vēsmiņu istabā starp kamīnu, rakstāmgaldu un jājamzirdziņu.

Ārlietu ministrija (M.Krams) pastāstīja par situāciju ar ES budžeta apspriešanu kopumā un ar Kopējo lauksaimniecības politiku (CAP) atsevišķi; Zemnieku saeima (M.Dzelzskalēja) pastāstīja par savu veikumu un savām iespējām organizēt protesta akcijas (tam cauri gan, šķiet, skanēja piesardzība – sak’, ka tikai mēs ar saviem protestiem nekaitētu sarunu vešanai). Eiroparlamentārietis A.Rubiks sniedza ieskatu Eiroparlamenta darbības aizkulisēs, taču pretstatā savam tradicionālajam kritiskumam, šoreiz viņa uzstāšanās bija diezgan samiernieciska, varbūt ar vieglu rezignāciju. Nedaudz spirgtuma ienesa klātesošie EKL valdes pārstāvji, atgādinot (A.Prikulis), ka CAP, tāpat kā jebkurai ES politikai vai programmai ir savi definēti mērķi, un ja tie netiek pildīti, tad tāda politika nav jāatbalsta (ir neiespējami, ka CAP uzdevums ir izspiest Latvijas lauksaimniekus no Latvijas tirgus); tika arī atgādināts (A.Austers), ka Latvijas lauki iztukšojas, un Latvija emigrācijas dēļ zaudē savus iedzīvotājus ekonomiski aktīvajā vecumā, un tāpēc ir vajadzīgi tūlītēji radikāli pasākumi, lai procesu apturētu, arī ar CAP palīdzību; tika ieteikts (J.Vaivads) ne tikai kritizēt vai noraidīt EK ieteikto formulu zemniekiem paredzēto tiešmaksājumu aprēķināšanai, bet piedāvāt savu formulu, kas Latvijai būtu izdevīgāka.

Tomēr palika iespaids, ka Latvijai arī nākošajā ES budžeta periodā būs neizdevīgi nosacījumi, un ka netiks mēģināts visus iesaistītos Latvijas pārstāvjus un institūcijas saliedēt vienotā spēkā, kas darbotos tikai Latvijas interešu labā, kā to dara, piemēram, Vācija. Ir bažas, ka līdzīgi tam, kā tas notika A.Kalvīša valdības laikā (kad ar lozungu „Latvija jau nu nebūs tā, kas torpedēs ES budžeta pieņemšanu” tika likti pamati Latvijas lauksaimniecības sagrāvei), arī šoreiz prevalēs resoriskas vai personiskas intereses, kas liks Latvijas valsts intereses uz brīdi aizbīdīt dibenplānā vai arī, ka līdzekļi tiks jaukti ar mērķiem un par galveno mērķi tiks uzskatīta Latvijas [iluzorā] iekļaušanās topošajā ES „kodolā”, nevis Latvijas valsts un tās pilsoņu labklājības veicināšana un kultūras vērtību saglabāšana un kopšana.

Ir jāsecina, ka Latvijas interešu labad ir vajadzīgāka daudz aktīvāka sadarbošanās visu iesaistīto pušu starpā, un to nevar aizstāt ar epizodisku tikšanos uz pusstundu vai stundu uz apmainīšanos ar laipnībām. Kopējai lauksaimniecības politikai, ja tajā tiek saglabāta dotāciju sistēma, ir jākalpo kopējiem mērķiem, t.sk. lauku apvidu teritoriālā līdzsvara un daudzveidības saglabāšanai, nevis jāpakļaujas dažu spēcīgāko spēlētāju interesēm, kas aprobežojas ar savas valsts produktu dominējošā stāvokļa saglabāšanu kopējā tirgū. Bet ir vajadzīgas steidzamas nopietnas diskusijas arī citos sektoros, visur tur, kur tiek veidotas ES programmas vai kopīga politika. Latvijai ir skaidrāk jāapzinās savas vajadzības un savas intereses un jāmācās tās aizstāvēt.

Alberts Prikulis