Pievienojam V.E. Monikas Mihališinas (Monika Michaliszyn) Polijas vēstnieces Latvijā uzrunu 2018. Gada Eiropas cilvēks Latvijā svinīgajā apbalvošanas pasākumā. Atgādinām, ka šī gada laureāts tika sumināts Latvijas un daudzu citu ES valstu simtgades gadā, t.sk. Polijas armijas un demokratiskās valsts simtgades gadā.
Cienījamās dāmas un godātie kungi!
Eiropas Savienību veido suverēnas valstis. Tomēr šīs organizācijas dibināšana nebūtu iespējama bez stratēģiskās vīzijas, kas izgāja ārpus tālaika uztveres horizontiem, un tā nebūtu iespējama arī bez dažu izcilu personību degsmes, kuras šodien dēvējam par mūsdienu Eiropas tēviem. Starp tiem varam minēt Robertu Šūmanu, Alčide de Gasperi, Konrādu Adenaueru, Žanu Monē.
Šādi Eiropas integrācijas vizionāri bija arī pirms Eiropas kopienu izveides. Un šādi cilvēki bija arī mūsu reģionā – gan Latvijā, gan manā dzimtenē – Polijā.
Vienotās Eiropas tradīciju pirmsākumi meklējami vēl XVI gs., jo kas gan cits bija Polijas un Lietuvas kopvalsts, – dēvēta arī par Žečpospolitu,- kuras ietvaros izzuda robežas un miermīlīgi sadzīvoja vairākas tautas un kultūras – poļu, lietuviešu, baltkrievu, ukraiņu, ebreju un arī latviešu. Divu Tautu kopvalsts bija liels un ambiciozs miera projekts. Par to liecina kaut vai Polijas klātbūtne mūsdienu Latvijas teritorijā, kas bija saistīta ar toreizējo Latvijas zemju valdnieku lūgumu pēc Polijas militārā atbalsta arējā apdraudējuma atvairīšanai.
XIX gs. viens no apvienotās Eiropas prekursoriem Polijā bija Vojcehs Jastšembovskis, 1831.g. izdotās grāmatas “Konstitūcija Eiropai” autors. Jastšembovskis uzsvēra nepieciešamību dibināt nevis valstu Eiropu, bet tautu Eiropu, likvidēt robežas, unificēt likumdošanu un izveidot kopīgas varas iestādes. Šodien šīs idejas izklausās diezgan pazīstamas un nebūt nešokē, taču viņa laikabiedriem tās varēja šķist absurdas. Vēl jo vairāk, ka XIX gs. nebija tas mierīgākais laiks Vecā kontinenta vēsturē.
Ar tikpat lielu neticību toreiz tika uzņemta arī kārtējā XIX gs. rakstnieka un publicista Stefana Buščiņska koncepcija, kurš piedāvāja izveidot Eiropas Savienotās Valstis, dēvējot tās par cenopolijām.
Īstu Eiropas garu var sajust arī Boļeslava Limanovska daiļradē. Viņš bija poļu vēsturnieks, sociologs un neatkarības aktīvists, kas ir dzimis 1835.g. Podgorjē, Latgalē. Limanovskim tuvi bija tādi jēdzieni kā tautību vienlīdzība, solidaritāte un starptautiskā sadarbība.
Viens no – ciešas sadarbības starp Centrālās un Austrumu Eiropas tautām kopīgā labuma vārdā – lielākajiem piekritējiem bija Latvijas diplomātijas tēvs Zigfrīds Anna Meierovics. Savā koncepcijā par Baltijas Antantes izveidi viņš paredzēja Baltijas valstu, Polijas un citu partneru reģionā mērķu saskaņošanu un ciešu sadarbību ekonomikas, kultūras un infrastruktūras jomā. Domājams, ka mūsdienu Trīs jūru iniciatīvu mēs varam uzskatīt par Meierovica drosmīgo plānu turpinājumu.
Lielāko daļu iepriekš minēto personu vieno tas, ka ideālās pasaules, ideālās Eiropas vīzijas viņi veidoja no iekarotās, pakļautās un daudzu karu plosītās valsts iedzīvotāju perspektīvas. Gan Polijai, gan Latvijai ir dzīves pieredze okupētajā valstī, tāpēc tādi saukļi, kā brīvība, suverenitāte, demokrātija un pilsoniskās tiesības, šodien mums, Vislas un Daugavas krastos dzīvojošiem, ir īpaši vērtīgi.
Tieši pirms simts gadiem poļi sāka atjaunot savu valsti pēc 123 nebrīves gadiem. Tajā pašā laikā – 1918.g. novembrī – pirmo reizi Eiropas kartē parādījās jauna valsts – neatkarīgā Latvija. Šodien ir pat grūti iedomāties un aptvert to milzum lielo izaicinājumu skaitu, kuriem nācās stāties pretī abu valstu neatkarības tēviem. Un tas bija vēl grūtāks uzdevums, jo jauno demokrātiju līderi nevarēja koncentrēt visus spēkus tikai likumdošanas darbiem vai izglītības tīkla izveidošanai, jo ātri vien nācās stāties pretī milzīgam ārējam apdraudējumam.
Atsaucot atmiņā brīvās Polijas un brīvās Latvijas celšanas laiku, nevar neminēt izcilu personību milzīgo lomu. Ambicioza misija iedibināt vienotu iekārtu visās Polijas zemēs, – kuras pirms tam vairāk kā gadsimtu pārvaldīja trīs iebrucēji, – nebūtu iespējama bez Juzefa Pilsudska, Ignacija Paderevska un Romana Dmovska stratēģiskiem lēmumiem, bez viņu apņēmīguma un konsekvences; tas nebūtu iespējams arī bez daudziem citiem patriotiem un valstsvīriem, kuri ir iegājuši Polijas starpkaru laika vēsturē.
Viņu starpā bija arī tādi, kas ieguva izglītību šeit, Latvijā. Tieši ar Latviju ir saistīti visi Otrās Polijas Republikas prezidenti – Gabriels Narutovičs ir pabeidzis ģimnāziju Liepājā, Staņislavs Vojcehovskis bija Jelgavas ģimnāzijas absolvents, savukārt Ignacijs Moscickis ir beidzis Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas fakultāti. Tātad tas nebūs nekāds pārspīlējums, ja teiksim, ka šī augstskola bija īsta Otrās Polijas Republikas elišu kalve. Rīgas Politehniskā institūta poļu absolventu ieguldījums neatkarīgās Polijas celtniecībā ir pietiekami ievērojams. Šeit varētu minēt, kaut vai Broņislavu Romeru, vai ģenerāli Vladislavu Andersu, vēlāko Polijas Bruņoto spēku komandieri, kuram saskaņā ar poļu gaidām, kuri pēc Otrā pasaules kara bija iedzīti Padomju Savienības dzelzs apskāvienos, bija galīgi jāatbrīvo valsts no padomju jūga.
Arī neatkarīgās Latvijas attīstības virzienu nosprauda izcilas personības. Viņu starpā bija tādi ievērojami cilvēki, kā Kārlis Ulmanis, Jānis Čakste un Zigfrīds Anna Meierovics. Bet brīvās Latvijas valsts veidotāju otrajās rindās bija arī vietējie aktīvisti un patrioti. Priecājos, ka arī šeit atrodami poļu uzvārdi, piemēram, Krāslavas mērs Lucjans Gžibovskis, pirmā sieviete – farmaceite un sabiedriskā darbiniece Staņislava Dovgjallo vai poļu izglītības iestāžu izveidotāja Rīgā Emīlija Lihtaroviča.
Kā rāda teiktais, Polijas-Latvijas attiecības abu valstu veidošanās laikā bija stipras un draudzīgas. Taču visciešākā saikne starp mūsu valstīm izveidojās kopīgās Latgales militārās operācijas laikā pret lieliniekiem 1919.g. beigās – 1920.g. sākumā, kuras rezultātā Latvija nosargāja savu neatkarību. Šīs kopīgās cīņas vienlaikus kļuva arī par īstas draudzības apliecinājumu.
Ir ļoti daudz dažādu elementu, kas vieno Polijas un Latvijas likteņus, un līdz ar to mums ir daudz kopīgu redzējumu un viedokļu par mūsdienu Eiropu un starptautisko vidi. Tūkstoš deviņsimt trīsdesmit devītā gada Ribentropa-Molotova pakts bija lēmis abas valstis iznīcībai, abām mūsu valstīm ir arī skarba Otrā pasaules kara pieredze, bet 1945.g. 8. maijs nepavisam nenesa mūsu valstīm kādus īpaši lielus iemeslus svinēšanai.
Kārtējos vairākus gadu desmitus Latvija – kā PSRS sastāvdaļa un Polija – kā PSRS satelītvalsts, atradās dzelzs priekškara mazāk priviliģētajā pusē. Eiropas Kopienas veidošanas darbu, ko veica Eiropas tēvi – Šūmans, Adenauers, de Gasperi un Monē – abas valstis varēja vērot vienīgi caur šaurām spraugām ļoti biezā mūrī.
Eiropas vērtības – brīvība, cieņa pret cilvēku, demokrātija, tiesiska valsts, vienlīdzība un cilvēktiesības –Vislas un Daugavas krastos dzīvojošu tautu sirdīs un prātos sakņojās dziļi, tāpēc tās centās atbrīvoties no padomju jūga. Šīs vērtības arī bija ceļa rādītājs un mērķis miljoniem Solidaritātes locekļu un tās slepeno atbalstītāju, kā arī pāri par divi miljoni Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iedzīvotāju, kas apvienojās dzīvajā Baltijas brīvības ķēdē.
Kas tad bija tas izšķirošais faktors, kas pēc Latvijas un Polijas pilnas suverenitātes atgūšanas astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā, noteica, ka abas valstis tik ātri atsāka ceļu uz apvienošanos ar pārējo kontinentu? Kāpēc nedz Polijai, nedz Latvijai nebija nekādu šaubu, kuru attīstības ceļu izvēlēties un kurām starptautiskām savienībām pievienoties? Kāpēc toreizējo Eiropas Savienības dalībvalstu vidū pārsvaru guva pārliecība, ka kopienas paplašināšana, iekļaujot valstis, kas kādreiz atradās aiz dzelzs priekškara, ir solis pareizajā virzienā? Tāpēc, kā abas tautas nekad nebija atstājušas Eiropu un nekad nenoraidīja eiropeiskās vērtības. Eiropeiskās un demokrātiskās vērtības bija tajās dziļi iesakņojušas. Polijas gadījumā tās radās no daudznacionālās Žečpospolitas tradīcijām, kuras cienīja nacionālās tolerances un reliģiskās iecietības principus, kā arī Limanovska un citu intelektuālo un politisko autoritāšu paaudžu demokrātiskās idejas. Savukārt latvieši dabīgi tiecās pie savas kultūras tradīcijām – tautasdziesmām, no kurām staroja demokrātijas gars, kā arī pie Raiņa un Miķeļa Valtera neatkarības un brīvības idejām. Abas tautas gadsimtiem ilgi neapšaubāmi atradās kristiešu un grieķu–romiešu kultūras lokā.
Pēc šīgada neatkarības simtgades svinībām, nākamajā, 2019.g., Polija un Latvija kopīgi svinēs nākamo gadadienu – 15 gadus kopš iestāšanās Eiropas Savienībā. Un, kaut arī bez 1918.g., visticamāk 2004.g. nebūtu iespējams, tomēr abas gadadienas ir diezgan līdzīgas. Abi datumi bija saistīti ar garā un grūtā demokrātisko pārmaiņu ceļa vainagošanos ar panākumiem un abi šie gadskaitļi veselai mūsu Eiropas reģiona valstu grupai nozīmēja sapņu piepildīšanos.
Šīsdienas ceremonija ļauj mums paskatīties uz Eiropu un atcerēties par kopīgām saknēm nevis no valsts vai tautas perspektīvas, bet caur personības prizmu. Caur parauga un morālās autoritātes prizmu, kuras ir vajadzīgas valstīm un tautām jebkurā laikā, gan vēsturisko sarežģījumu, gan labklājības periodā.
Tā ir ne tikai atskatīšanās uz padarīto, bet, galvenokārt, tā ir skatīšanās nākotnē. Katra cilvēka un katras tautas gūtā pieredze nosaka pasaules veidolu, uz kuru tiecamies, un – nevis sevis dēļ, bet priekš turpmākām paaudzēm. Kādai tad ir jābūt rītdienas Eiropai, kura rodas no mūsu, poļu un latviešu, pieredzes? Kāda ir tā Eiropa, kuru būvē visi līdzšinējie goda titula “Eiropas cilvēks Latvijā” ieguvēji un nominanti? Tā ir demokrātiska un solidāra Eiropa, kuras spēks ir stipras valstis un tās pilsoņi. Tā ir Eiropa, kurai piemīt stratēģisks un tālejošs skatījums, bet kura vienlaikus spēj pamanīt vismazāko valstu, reģionu, grupu vai cilvēku vajadzības. Tā ir Eiropa, kura, nekaitējot vismazākajiem, tiecas uz konverģenci un vienlīdzību un sargā savas robežas.
Jūtos pagodināta, ka šodien varu būt te kopā ar jums. No sirds apsveicu visus titula “Divi tūkstoši astoņpadsmitā gada Eiropas cilvēks Latvijā” pretendentus. Šīgada uzvārdu saraksts liecina, ka fiziskām valstu robežām – gan Šengenas zonas iedzīvotāju, gan nacionālo valstu un sabiedrību uztverē – ir arvien mazāka nozīme. Daži no nominantiem nedzīvo Latvijā, bet veido Latviju un ir Latvijas sabiedrības daļa. Mums, poļiem, šāda pieeja tautai, ir īpaši tuva. Poļi ārpus Polijas robežām vēsturiski spēlēja un joprojām spēlē īpašu lomu valsts attīstībā. Polijas valsts šo lomu pamana un novērtē, rūpējoties un gādājot par poļiem visā pasaulē, kā tas ir garantēts konstitūcijā. Esam lepni, ka arī Latvijā dzīvojoši poļi spēlē nozīmīgu lomu demokrātijas stiprināšanā Latvijā. Par spožāko piemēru var kalpot neatkarības atjaunošanas – Atmodas līdere un Latvijā dzīvojošo poļu dzīves atdzimšanas virzītāja – mūžībā aizgājusī Ita Kozakeviča.
Īpašus atzinības vārdus es gribu izteikt šīgada laureātam. Atrasties šajā izredzēto sarakstā, bez šaubām, ir liels pagodinājums. Vienlaikus tas uzliek pienākumu arī turpmāk darboties gan Latvijas, gan mūsu kopīgo māju – Eiropas labā.
