Alberta Prikuļa, Eiropas Kustības Latvijā valdes locekļa, komentārs par Baltijas un Ziemeļvalstu jauniešu forumā spriesto (Viļņa, 26. un 27. aprīlis)
Zaļāku izaugsmi Baltijas jūras reģionam
Ar šādu virsrakstu notika Baltijas un Ziemeļvalstu jauniešu forums Viļņā 26. un 27. aprīlī. Forumu organizēja Lietuvas Eiroparlamenta birojs ar pārējo valstu biroju līdzdalību un tajā piedalījās pusotra simta jauniešu no Dānijas, Igaunijas Latvijas, Lietuvas, Somijas un Zviedrijas – augstskolu un jauniešu organizāciju pārstāvji, kuri ikdienā runā dažādās valodās, bet kurus vieno kopīgas rūpes – par veselīgu vidi, veselīgu valstu attīstību ap Baltijas jūru un arī par pašas Baltijas jūras veselību. Notika vairāki speciālistu priekšlasījumi, pēc tam noritēja darbs 6 paralēlās darba grupās, pēc tam darba grupu galvenie secinājumi un priekšlikumi tika atkal uzklausīti un apspriesti plenārsēdē.
Ar pilnu pārskatu par pasākuma norisi lietuviešu un angļu valodā varat iepazīties Lietuvas EPB vietnē http://www.europarl.lt/view/lt/Naujienos_aktualijos/naujienos-2012/naujienos-2012-April/Naujienos_aktualijos-2012-April-3.html . Šeit es gribu dalīties ar jums savos personiskajos iespaidos un pārdomās, ko rosināja ziņojumi, diskusijas un sarunas kuluāros. Man bija prieks piedalīties šajā forumā, un vēl lielāks prieks vērot, cik aktīvi un ar kādu sapratni par šīm tēmām diskutē studenti, gaisinot mītu par to, ka jaunajai paaudzei itin nekas vairs nerūp. Protams, šī nebija nejauši atlasīta, bet īpaši izraudzīta jaunatnes daļa.
Baltijas jūra mirst. Brīvo nirēju fotouzņēmumi rāda duļķainu, slimīgi zaļu ainu. Daudzos apvidos zivis vairs nedzīvo, jo ūdens ir palicis bez dzīvinoša skābekļa, bet ar paaugstinātu skābumu, un tajā var izdzīvot tikai kādas vienkāršākas dzīvības formas. Ir atsevišķi apvidi, kurus vēl varbūt varētu glābt, ja vien valstu vadītāji saņemtos, un censtos tajā ieguldīt līdzekļus, kurus tagad izšķiež nevajadzīgā un neveselīgā konkurencē vai notrallina ‘fondu apguves’ paātrināšanai. Zemnieki saņemto ES naudu izmanto nevis veselīgas pārtikas audzēšanai, bet pērk par to pesticīdus un lieku minerālmēslojumu, kas palēnām skalojas uz mazām un lielākām upēm un nonāk Baltijas jūrā, paātrinot tās bojā eju.
Mūsu veikalu plaukti ir pārpilni ar neveselīgu pārtiku. Mēs paši ēdam par daudz un bez rūpēm par rītdienu un par pārējo pasauli.
Mēs pērkam mums nevajadzīgas mantas. To ražošanai tiek tērēta enerģija. To pārvadāšanai tiek noslogots transporta tīkls un tērēta degviela. Gaisā paliek piesārņojums. Fosīlā kurināmā krājumi sarūk. Izgāztuvēs, ceļmalās, mežos un ūdeņos nonāk draza. Tās aizvākšanai un iznīcināšanai atkal jātērē enerģija.
Mūsu planēta palēnām sasilst no pārliekā enerģijas patēriņa. Polārie ledāji izkūst. Salas un kontinentus palēnām applūdina ūdens.
Mēs esam tā pieraduši pie šāda dzīves veida, ka mums pat prātā nenāk to mainīt. Bet ja kāds iedomājas, ka mainīt tomēr vajadzētu, viņš bezspēkā nolaiž rokas: ko gan es pret to visu varu pasākt? Bet varbūt tas viss mani nemaz neskar? Varbūt man tas paies secen?
Tie jaunieši, kuri pulcējās forumā, tomēr ir pilni degsmes un viņus vieno pārliecība, ka katrs cilvēks var kaut ko darīt, lai mēs spētu pastāvēt ilgāk un būt veselīgāki un dzīvot veselīgā vidē.
Ja mēs gatavotu tikai tik daudz pārtikas, cik faktiski apēdam, bet pārpalikums nonāktu pie tiem, kas cieš badu, badacietēju skaits saruktu par trešdaļu. Ja mēs samazinātu savu pārtikas patēriņu līdz apjomam, kas mums faktiski nepieciešams, mums būtu jātērē uz pusi mazāk naudas pārtikai, un nebūtu jātērē nauda medicīnai. Ja mēs paši ēstu graudaugus un dārzeņus, nevis tos tērētu gaļas lopu audzēšanai, mēs varētu ietaupīt tik daudz enerģijas, ka droši varētu aizmirst par enerģijas deficītu.
Katrs cilvēks var izvēlēties, vai ēst vietēji ražotus sezonai piemērotus augļus un dārzeņus vai ar savu naudu stimulēt pārtikas pārvadāšanu no vienas pasaules daļas uz citu. Katrs cilvēks var izvēlēties, vai ēst ēdienu, kas saindēts ar dažādām nevajadzīgām un kaitīgām piedevām, vai to nepirkt un neēst. Katrs cilvēks var izvēlēties, vai pirkt plastmasas grabuļus un stimulēt naftas ieguvi un pārstrādi vai to nedarīt. Katrs cilvēks var izvēlēties, ko viņš demonstrē un iesaka saviem radiem, draugiem vai paziņām mājās, ciemos un sociālajos tīklos.
Valdības var izvēlēties, vai ar nodokļu politiku stimulēt videi draudzīgu dzīves veidu vai stimulēt patēriņu par jebkuru cenu. Valdības var izvēlēties, vai stimulēt enerģijas ražošanu no dabiski atjaunojamiem resursiem vai turpināt šim nolūkam notērēt [importējamos] naftas un dabasgāzes resursus vai ieguldīt miljardus „lētajā” un „drošajā” kodolenerģijā. Valdības var izvēlēties, vai stimulēt plašāku sabiedriskā transporta lietošanu vai cīnīties ar problēmām, ko rada pārslogotās ielas un ceļi. Vai stimulēt decentralizāciju un lauku apvidu apdzīvotību ar dabiski dziedniecisku un tīkamu vidi vai koncentrēt un indēt cilvēkus lielpilsētās. Vai stimulēt veselīgu dzīves veidu vai priecāties par nodokļiem, ko ienes farmācijas, tabakas un alkohola rūpniecība. Valdību rokās šim nolūkam ir visi vajadzīgie instrumenti un resursi – gan valstu budžeti, gan ES programmas un fondi, un vajadzīga tikai īsta izpratne par to, kas notiek apkārt un politiskā griba to vērst uz labu.
Masu mēdiji var izvēlēties, ko reklamēt un ko rādīt par reklāmas naudu. Vai reklamēt medikamentus, patēriņa kredītus, alkoholiskos dzērienus un vai ar iegūto naudu pēc tam popularizēt ‘kultūras un mākslas produkciju’ ar garīgu tukšumu un laimes surogātiem. Vai varbūt pievērsties patiesai kultūrai un mākslai, tai skaitā dzīves mākslai.
Dzīve nav tikai sekošana instinktiem un vēlmju piepildīšana. Mēs visi ik brīdi izdarām izvēli. Ik brīdi mēs varam darīt labu sev un citiem un mūsu planētai. Vai arī mēs varam ļauties alkatībai un dzīt postā sevi un citus un mūsu mazo mīļo planētu Zemi.
Izvēlēsimies zināšanas, cieņu un mīlestību! Saudzēsim sevi un savus tuvākos, un dzīvosim ilgi un laimīgi!
Dr. Alberts Prikulis, EKL valdes loceklis, LU vadošais pētnieks